Viśvajit-khaṇḍa · Chapter 10
Sourceश्रीनारद उवाच - मनुतीर्थे ततः स्नात्वा प्रद्युम्नो यदुभिः सह ॥ प्रययौ कौंकणान्देशान्दुंदुभीन्नादयन्मुहुः ॥१॥ कौंकणस्थोऽथ मेधावी गदायुद्धविशारदः ॥ एकाकी मल्लयुद्धेन परीक्षन्नाययौ बलम् ॥२॥ प्रद्युम्नं सबलं प्राह शृणु मे यादवेश्वर ॥ गदायुद्धं देहि मह्यं मद्बलं नाशय प्रभो ॥३॥ प्रद्युम्न उवाच - एकतो ह्येकतो वीरा बलवंतो महीतले ॥ मानं मा कुरु हे मल्ल विष्णुमायातिदुर्गमा ॥४॥ वयं तु बहवो वीरास्त्वमेकाकी समागतः ॥ अधमोऽयं महामल्ल दृश्यते याहि सांप्रतम् ॥५॥ मल्ल उवाच - यदा युद्धं न कुरुत भवंतो बलशालिनः ॥ मत्पादोऽधोऽत्र निर्यांतु तदा यास्यामि सांप्रतम् ॥६॥ श्रीनारद उवाच - एवं वदति मल्ले वै सर्वे यादवपुंगवाः ॥ बभूवुः क्रोधसंयुक्ताः पश्यतस्तस्य मैथिल ॥७॥ गदो गदां समादाय बलदेवानुजो बली ॥ तस्थौ सोऽपि गदां नीत्वा सर्वेषां पश्यतां नृप ॥८॥ गदां वरिष्ठां चिक्षेप गदाय स महाबलः ॥ गदोपरि गदां नीत्वा स्वगदां प्राक्षिपद्गदः ॥९॥ गदस्य गदया सोऽपि ताडितः पतितो भुवि ॥ मृधेच्छां न चकाराशु ह्युद्वमन् रुधिरं मुखात् ॥१०॥ कोंकणस्थोऽथ मेधावी नत्वा प्राह हरेः सुतम् ॥ परीक्षार्थं च भवतामेतत्कार्यं मया कृतम् ॥११॥ त्वमेव भगवान्साक्षात्कुतोऽहं प्राकृतो जनः ॥ क्षमस्व मेऽपराधं भो त्वामहं शरणं गतः ॥१२॥ श्रीनारद उवाच - इत्युक्त्वाथ बलिं दत्वा नमस्कृत्य हरेः सुतम् ॥ कोंकणस्थः पुरीं प्रागान्मेधावी क्षत्रियोत्तमः ॥१३॥ कुटकाधिपतिं मौलिं मृगयायां विनिर्गतम् ॥ जग्राह स महाबाहुः सांबो जांबवतीसुतः ॥१४॥ कार्ष्णिस्तस्माद्बलिं नीत्वा दंडकाख्यं वनं ययौ ॥ मुनीनामाश्रमान्पश्यन्स्वसैन्यपरिवारितः ॥१५॥ निर्विंध्यां च पयोष्णीं च तापीं स्नात्वा हरेः सुतः ॥ शूर्पारकं महाक्षेत्रमार्यां द्वैपायनीं ततः ॥१६॥ ऋष्यमूकं ततः पश्यन्प्रवर्षणगिरिं गतः ॥ पर्जन्यो भगवान्साक्षान्नित्यदा यत्र वर्षति ॥१७॥ गोकर्णाख्यं शिवक्षेत्रं दृष्ट्वा कार्ष्णिः स्वसैन्यकैः ॥ त्रिगर्तान्केरलान् देशान् ययौ जेतुं महाबलः ॥१८॥ अम्बष्ठः केरलाधीशः श्रुत्वा वार्तां तु मन्मुखात् ॥ ददौ तस्मै बलिं शीघ्रं प्रद्युम्नाय महात्मने ॥१९॥ कृष्णां वेणीं तदोत्तीर्य तैलंगान् विषयान् ययौ ॥ सैन्यपादरजोवृंदैरंधीकुर्वन्नभःस्थलम् ॥२०॥ तैलंगस्याधिपो राजा विशालाक्षः प्रकीर्तितः ॥ पुरस्योपवने रेमे सुंदरीगणसंवृतः ॥२१॥ मृदंगाद्यैश्च वादित्रैर्मधुरध्वनिसंकुलैः ॥ परैरप्सरसां रागैर्गीयमानो द्युराडिव ॥२२॥ तं प्राह सुंदरी रामा राज्ञी मंदारमालिनी ॥ रजोव्याप्तं नभो वीक्ष्य शुष्यद्बिंबाधरा परा ॥२३॥ मंदारमालिन्युवाच - राजन्न जानासि सदा विहारा- दहर्निशं कामविशाललोलः ॥ अहं न जानामि कदापि दुःखं मुखालकालिभ्रमरास्तवेषा ॥२४॥ द्वारावतीशाध्वरनागवल्ली- चयं समुत्थाप्य दिशो जयार्थम् ॥ विजित्य सर्वान्नृप चेदिपान्स समागतोऽसौ यदुराजराजः ॥२५॥ धुंकारशब्दं नृणु दुंदुभीनां चित्कारफूत्कारयुतं द्विपानाम् ॥ कोदंडटंकारमयं पराणां कल्पांतसारस्वतनादकारम् ॥२६॥ त्वरं बलिं प्रेषय शंबरारये प्रधावतीः पश्य नरेन्द्र सुंदरीः ॥ च्यूतप्रसूनाः श्रमवारिवर्षणी- र्वनप्रवेशास्फुटकेशमंडनाः ॥२७॥ पत्नीवाक्यं ततः श्रुत्वा विशालाक्षोऽतिहर्षितः ॥ प्रद्युम्नसम्मुखे सोऽपि बलिं नीत्वा समाययौ ॥२८॥ तेन सम्पूजितः साक्षात्प्रद्युम्नो धन्विनां वरः ॥ स्नात्वा पंपासरस्तीर्थे महाराष्ट्रं ततो ययौ ॥२९॥ महाराष्ट्राधिपो राजा विमलो नाम वैष्णवः ॥ भक्त्या परमया कार्ष्णिं पूजयामास सर्वतः ॥३०॥ तथा हि कर्णाटपतिः सहस्रजि- त्स्वतः समानीय बलिं महात्मने ॥ सम्पूजयामास शुभार्थहेतवे श्रीशंबरारिं जगतः प्रभुं परम् ॥३१॥ प्रद्युम्नो भगवान्साक्षाद्यादवैः सह मैथिल ॥ करूषान् विषयान्प्रागाज्जेतुं योगीव देहजान् ॥३२॥ महारंगपुरे तत्र वृद्धशर्मा महामतिः ॥ भर्ताथ श्रुतदेवाया वसुदेवस्वसुर्नृप ॥३३॥ तस्य पुत्रो दंतवक्त्रः कृष्णशत्रुः प्रकीर्तितः ॥ शिशुपाल इव क्रुद्धो योद्धुं चक्रे मनः स्वयम् ॥३४॥ मात्रा पित्रा वारितोऽपि दैत्यो दैत्याननुव्रतः ॥ यादवान् घातयिष्यामि कोऽयमित्थं चकार ह ॥३५॥ आदाय स गदां गुर्वीं लक्षभारविनिर्मिताम् ॥ एकाकी प्रययौ योद्धुं प्रद्युम्नबलसम्मुखे ॥३६॥ दंतवक्त्रः कृष्णवर्णं कज्जलाद्रिसमप्रभम् ॥ ललज्जिह्वं घोररूपं तालवृक्षदशोच्छ्रितम् ॥३७॥ किरीटकुण्डलधरं हेमवर्णविभूषितम् ॥ किंकिणीजालसंयुक्तं चलच्चरणनूपुरम् ॥३८।। कंपयन्तं भुवं वेगात्पातयन्तं गिरीन्द्रुमान् ॥ घातयंतं स्वगदया कृतांतमिव दुर्जनान् ॥३९॥ तं दृष्ट्वा यादवाः सर्वे भयं प्रापुर्मृधांगणे ॥ आगते दंतवक्त्रे च महान्कोलाहलो ह्यभूत् ॥४०॥ प्रद्युम्नः प्रेषयामास तस्योपरि महद्बलम् ॥ अष्टादशाक्षौहिणीनां धनुष्टंकारयन् मुहुः ॥४१॥ बाणैः परश्वधैः राजञ्छतघ्नीभीर्भृशुंडिभिः ॥ तं तेडुर्यादवाः सर्वे सर्वतोऽद्रिं यथा गजाः ॥४२॥ दंतवक्रः स्वगदया करींद्रानुत्कटान्बहून् ॥ पातयामास राजेंद्र भिन्नकुंभस्थलान् मृधे ॥४३॥ कांश्चित्पादेषु चोन्नीय किंकिणीजालनादितान् ॥ सशृङ्खलान्सनीडांस्ताँल्लोलघंटारणत्स्वनान् ॥४४॥ वातस्तूलमिवाकाशे चिक्षेप शतयोजनम् ॥ शूंडादंडेषु कांश्चिद्वै गृहीत्वा दैत्यपुंगवः ॥४५॥ भ्रामयित्वा गजान्दिक्षु नदतः प्राक्षिपद्रुषा ॥ कांश्चिद्गजान्वंशयोश्च कक्षयोरुभयोरपि ॥४६॥ पद्भ्यामाक्रम्य शुशुभे दैत्यः कालाग्निरुद्रवत् ॥ रथान्ससूतान्साश्वांश्च सध्वजान्समहारथान् ॥ चिक्षेप गगने वीरः पद्मानीव प्रभञ्जनः ॥४७॥ तुरगांश्च पदातीश्च प्राक्षिपद्गगने बलात् ॥ अधोमुखा ऊर्ध्वमुखा राजपुत्रा महाबलाः ॥४८॥ सशत्रा रत्नकेयुरसंयुक्तास्तारका इव ॥ आकाशात्प्रपतंतस्ते वमंतो रुधिरं मुखात् ॥४९॥ बलं विलोडयामास गदया दैत्यपुंगवः ॥ दंष्ट्रया प्रलयाब्धिं श्रीवराह इव मैथिल ॥५०॥
śrīnārada uvāca - manutīrthe tataḥ snātvā pradyumno yadubhiḥ saha || prayayau kauṃkaṇāndeśānduṃdubhīnnādayanmuhuḥ ||1|| kauṃkaṇastho'tha medhāvī gadāyuddhaviśāradaḥ || ekākī mallayuddhena parīkṣannāyayau balam ||2|| pradyumnaṃ sabalaṃ prāha śṛṇu me yādaveśvara || gadāyuddhaṃ dehi mahyaṃ madbalaṃ nāśaya prabho ||3|| pradyumna uvāca - ekato hyekato vīrā balavaṃto mahītale || mānaṃ mā kuru he malla viṣṇumāyātidurgamā ||4|| vayaṃ tu bahavo vīrāstvamekākī samāgataḥ || adhamo'yaṃ mahāmalla dṛśyate yāhi sāṃpratam ||5|| malla uvāca - yadā yuddhaṃ na kuruta bhavaṃto balaśālinaḥ || matpādo'dho'tra niryāṃtu tadā yāsyāmi sāṃpratam ||6|| śrīnārada uvāca - evaṃ vadati malle vai sarve yādavapuṃgavāḥ || babhūvuḥ krodhasaṃyuktāḥ paśyatastasya maithila ||7|| gado gadāṃ samādāya baladevānujo balī || tasthau so'pi gadāṃ nītvā sarveṣāṃ paśyatāṃ nṛpa ||8|| gadāṃ variṣṭhāṃ cikṣepa gadāya sa mahābalaḥ || gadopari gadāṃ nītvā svagadāṃ prākṣipadgadaḥ ||9|| gadasya gadayā so'pi tāḍitaḥ patito bhuvi || mṛdhecchāṃ na cakārāśu hyudvaman rudhiraṃ mukhāt ||10|| koṃkaṇastho'tha medhāvī natvā prāha hareḥ sutam || parīkṣārthaṃ ca bhavatāmetatkāryaṃ mayā kṛtam ||11|| tvameva bhagavānsākṣātkuto'haṃ prākṛto janaḥ || kṣamasva me'parādhaṃ bho tvāmahaṃ śaraṇaṃ gataḥ ||12|| śrīnārada uvāca - ityuktvātha baliṃ datvā namaskṛtya hareḥ sutam || koṃkaṇasthaḥ purīṃ prāgānmedhāvī kṣatriyottamaḥ ||13|| kuṭakādhipatiṃ mauliṃ mṛgayāyāṃ vinirgatam || jagrāha sa mahābāhuḥ sāṃbo jāṃbavatīsutaḥ ||14|| kārṣṇistasmādbaliṃ nītvā daṃḍakākhyaṃ vanaṃ yayau || munīnāmāśramānpaśyansvasainyaparivāritaḥ ||15|| nirviṃdhyāṃ ca payoṣṇīṃ ca tāpīṃ snātvā hareḥ sutaḥ || śūrpārakaṃ mahākṣetramāryāṃ dvaipāyanīṃ tataḥ ||16|| ṛṣyamūkaṃ tataḥ paśyanpravarṣaṇagiriṃ gataḥ || parjanyo bhagavānsākṣānnityadā yatra varṣati ||17|| gokarṇākhyaṃ śivakṣetraṃ dṛṣṭvā kārṣṇiḥ svasainyakaiḥ || trigartānkeralān deśān yayau jetuṃ mahābalaḥ ||18|| ambaṣṭhaḥ keralādhīśaḥ śrutvā vārtāṃ tu manmukhāt || dadau tasmai baliṃ śīghraṃ pradyumnāya mahātmane ||19|| kṛṣṇāṃ veṇīṃ tadottīrya tailaṃgān viṣayān yayau || sainyapādarajovṛṃdairaṃdhīkurvannabhaḥsthalam ||20|| tailaṃgasyādhipo rājā viśālākṣaḥ prakīrtitaḥ || purasyopavane reme suṃdarīgaṇasaṃvṛtaḥ ||21|| mṛdaṃgādyaiśca vāditrairmadhuradhvanisaṃkulaiḥ || parairapsarasāṃ rāgairgīyamāno dyurāḍiva ||22|| taṃ prāha suṃdarī rāmā rājñī maṃdāramālinī || rajovyāptaṃ nabho vīkṣya śuṣyadbiṃbādharā parā ||23|| maṃdāramālinyuvāca - rājanna jānāsi sadā vihārā- daharniśaṃ kāmaviśālalolaḥ || ahaṃ na jānāmi kadāpi duḥkhaṃ mukhālakālibhramarāstaveṣā ||24|| dvārāvatīśādhvaranāgavallī- cayaṃ samutthāpya diśo jayārtham || vijitya sarvānnṛpa cedipānsa samāgato'sau yadurājarājaḥ ||25|| dhuṃkāraśabdaṃ nṛṇu duṃdubhīnāṃ citkāraphūtkārayutaṃ dvipānām || kodaṃḍaṭaṃkāramayaṃ parāṇāṃ kalpāṃtasārasvatanādakāram ||26|| tvaraṃ baliṃ preṣaya śaṃbarāraye pradhāvatīḥ paśya narendra suṃdarīḥ || cyūtaprasūnāḥ śramavārivarṣaṇī- rvanapraveśāsphuṭakeśamaṃḍanāḥ ||27|| patnīvākyaṃ tataḥ śrutvā viśālākṣo'tiharṣitaḥ || pradyumnasammukhe so'pi baliṃ nītvā samāyayau ||28|| tena sampūjitaḥ sākṣātpradyumno dhanvināṃ varaḥ || snātvā paṃpāsarastīrthe mahārāṣṭraṃ tato yayau ||29|| mahārāṣṭrādhipo rājā vimalo nāma vaiṣṇavaḥ || bhaktyā paramayā kārṣṇiṃ pūjayāmāsa sarvataḥ ||30|| tathā hi karṇāṭapatiḥ sahasraji- tsvataḥ samānīya baliṃ mahātmane || sampūjayāmāsa śubhārthahetave śrīśaṃbarāriṃ jagataḥ prabhuṃ param ||31|| pradyumno bhagavānsākṣādyādavaiḥ saha maithila || karūṣān viṣayānprāgājjetuṃ yogīva dehajān ||32|| mahāraṃgapure tatra vṛddhaśarmā mahāmatiḥ || bhartātha śrutadevāyā vasudevasvasurnṛpa ||33|| tasya putro daṃtavaktraḥ kṛṣṇaśatruḥ prakīrtitaḥ || śiśupāla iva kruddho yoddhuṃ cakre manaḥ svayam ||34|| mātrā pitrā vārito'pi daityo daityānanuvrataḥ || yādavān ghātayiṣyāmi ko'yamitthaṃ cakāra ha ||35|| ādāya sa gadāṃ gurvīṃ lakṣabhāravinirmitām || ekākī prayayau yoddhuṃ pradyumnabalasammukhe ||36|| daṃtavaktraḥ kṛṣṇavarṇaṃ kajjalādrisamaprabham || lalajjihvaṃ ghorarūpaṃ tālavṛkṣadaśocchritam ||37|| kirīṭakuṇḍaladharaṃ hemavarṇavibhūṣitam || kiṃkiṇījālasaṃyuktaṃ calaccaraṇanūpuram ||38|| kaṃpayantaṃ bhuvaṃ vegātpātayantaṃ girīndrumān || ghātayaṃtaṃ svagadayā kṛtāṃtamiva durjanān ||39|| taṃ dṛṣṭvā yādavāḥ sarve bhayaṃ prāpurmṛdhāṃgaṇe || āgate daṃtavaktre ca mahānkolāhalo hyabhūt ||40|| pradyumnaḥ preṣayāmāsa tasyopari mahadbalam || aṣṭādaśākṣauhiṇīnāṃ dhanuṣṭaṃkārayan muhuḥ ||41|| bāṇaiḥ paraśvadhaiḥ rājañchataghnībhīrbhṛśuṃḍibhiḥ || taṃ teḍuryādavāḥ sarve sarvato'driṃ yathā gajāḥ ||42|| daṃtavakraḥ svagadayā karīṃdrānutkaṭānbahūn || pātayāmāsa rājeṃdra bhinnakuṃbhasthalān mṛdhe ||43|| kāṃścitpādeṣu connīya kiṃkiṇījālanāditān || saśṛṅkhalānsanīḍāṃstā~llolaghaṃṭāraṇatsvanān ||44|| vātastūlamivākāśe cikṣepa śatayojanam || śūṃḍādaṃḍeṣu kāṃścidvai gṛhītvā daityapuṃgavaḥ ||45|| bhrāmayitvā gajāndikṣu nadataḥ prākṣipadruṣā || kāṃścidgajānvaṃśayośca kakṣayorubhayorapi ||46|| padbhyāmākramya śuśubhe daityaḥ kālāgnirudravat || rathānsasūtānsāśvāṃśca sadhvajānsamahārathān || cikṣepa gagane vīraḥ padmānīva prabhañjanaḥ ||47|| turagāṃśca padātīśca prākṣipadgagane balāt || adhomukhā ūrdhvamukhā rājaputrā mahābalāḥ ||48|| saśatrā ratnakeyurasaṃyuktāstārakā iva || ākāśātprapataṃtaste vamaṃto rudhiraṃ mukhāt ||49|| balaṃ viloḍayāmāsa gadayā daityapuṃgavaḥ || daṃṣṭrayā pralayābdhiṃ śrīvarāha iva maithila ||50||
English translation
The Yadava army conquered the Konkan, Kutak, Trigarta, Kerala, Tailang, Maharashtra, and Karnataka, moving into the Karusha country and waging fierce battles there.
Naradji says - Mithileshwar! Thereafter, after bathing at Manutirtha, Pradyumna accompanied the Yadava army to the Konkan country, playing the dundubhi repeatedly. Medhavi, the king of the Konkan country, was highly skilled in mace fighting. He came alone to test the strength of the opposition by wrestling. He said to Pradyumna with the army, 'Yadweshwara! Give me a mace fight. O Lord! Destroy my strength. " 1-3.
Shrinaradji says - Maithil! All the Yadava-Pungva heroes were filled with fury when the Mallaka said this. Baldevji's younger brother Balwan then stood in front of him with a gallant mace. Then he, too, stood up with a mace in front of everyone. That Mahabali Malla threw a very heavy mace at the donkey. The donkey grabbed his donkey by the hand and threw his mace at him. Hurt by Gadki's donkey, he fell to the ground and vomited blood from his mouth. Now he gave up the desire for war. Then Medhavani, a Konkanite, bowed to Pradyumna, the son of Srihari, and said, "I did this to test you. You are the true God. Where are you and where is a natural man like me! Please forgive me for my sins. I have come to your refuge. " 7-12 | (Vishwajitkhand chapter 6 to 10)
Says Srinardji - Rajan. Having said this, offering an offering and saluting the son of Srihari, the king of the Konkan country, Kshatriya Shiromani Medhavi, went to his Puri. Molly, the lord of the Kutak country, had gone out of the city to hunt. He was captured by Jambavati Kumar Mahabahu Sambane. After meeting him, Pradyumna went to Dandakaranya. Observing the hermitage of sages there, Srikrishna Kumar along with the army went to Mahakshetra Surparak after bathing in the Nirvindhya, Payoshni and Tapi rivers respectively. From there, Arya had a darshan of the goddess Dvaipayani and, seeing the beauty of Rishyamukha, went to Pravarshana Hill, where Lord Parjanya (Indra) regularly showers. From there, while visiting the Shiva Kshetra called Gokarna, Mahabali Srikrishna Kumar went with his soldiers to conquer the countries of Trigarta and Kerala. Ambastha, the king of Kerala, heard my words of good fortune from Mahatma Pradyumna and soon presented them to him. Then he crossed the river Krishnaveni and went to the land of Tailang, spreading the footprints of his soldiers - dust and darkness in the sky. The name of the king of the Tailang country was Vishalaksha. He used to hang out with beauties in the gardens of his city. The mridangam, interspersed with melodious sounds, was playing and the apsaras were singing the king's praises like Devendra's with exquisite ragas. At that time, the beautiful queen, Rani Mandarmalini, looked up at the dusty sky and said to the king. Rani's bimbopam Arun's lips were dry. 13-23 |
Hearing his wife's words, King Vishalaksha was overjoyed; he brought gifts and appeared before Pradyumna. Worshipped and revered by him, Pradyumna, the best of the archers, directly took a dip in the Pampa Sarovar Tirtha and then proceeded towards Maharashtra. Vimal, the king of Maharashtra, was a devotee of Vishnu. He worshipped Srikrishna Kumar Pradyumna in all forms with great devotion. Similarly, King Sahasrajit of Karnataka himself brought a lot of gifts and offered them to Mahatma Pradyumna and worshipped that Supreme Lord Jagadishwara Shambharika for welfare. 28-31 |
Mithileshwar! Just as the yogi strives to overcome bodily desires, so goes Lord Pradyumra with the Yadavas to conquer the Karusha country. Nareshwar. There lived the most intelligent king Vriddhasharma in Maharangpur, who was the husband of Vasudeva's sister Shrutadeva. His son Dantavakra is said to be an enemy of Krishna. He too, like Shishupala, thought of waging a war against the angry Yadavas himself. Although the parents refused, the demon, who had a fondness for demons, expressed his anger by saying, "I will kill the Yadavas." He went to fight alone in front of Pradyumra's army with a huge mace weighing millions. The color of the body of the dentist was black. It looked like a mountain of coal. His tongue was sticky, and his appearance was terrible. He was as tall as ten palms, wearing a crown on his head, a kundal in his ears, and a gold armour on his chest. Nupurs played on his fidgety feet. He seemed as formidable as Yamaraja, shaking the earth with his speed, knocking down mountains and trees, and sending enemies to the gallows of time with the stroke of his donkey. All the Yadavas trembled in terror at the sight of Dantavakra in the battlefield. There was a great commotion as soon as he arrived. Pradyumna sent an eighteen-strong army on him, repeatedly bows and arrows. 32-41 | (Vishwajitkhand chapter 6 to 10)
The king! All the Yadavas began to strike the dentist with arrows, spears, spears, and daggers, just as elephants would on a mountain from all sides. Rajendra! Dantavakra, with his mace, killed many ardent Gajarajas in the battlefield by scattering their Kumbh sites. He picked up some of the elephants, clutching their feet in a kinky net, adorned with shackles, decorated with hammocks, and equipped with agile hourly tactics, and threw them a hundred yojanas into the sky just as the wind blew the cotton away. That daitya king would hold the trunks of some elephants and spin them in the sky and throw them in different directions while shouting. By attacking some elephants on their back bones, some on their armpits - on both sides with their feet, he would grace like the giant Kalagnirudra. He tossed chariots with chariots, horses, flags, and empresses into the sky just as a storm blows away lotuses. He also forcibly lifted horses and foot soldiers and threw them into the sky. Many of the Mahabali princes looked like stars falling from the sky with arms facing up or down and jewelled keyuros, vomiting blood with their pimples. Maithil! That daitya-pungavana with his mace defeated the Yadava army in the same manner as Lord Srivaraha disturbed the sea of the time of the holocaust with his sword. 42-50 |
Thus concluded the tenth chapter of the Narada Bahulashva-Samvad under Vishwajitkhand in the Srigargha Samhita, titled 'The Journey of the Yadava-Sena to the Karusha Desha after the Conquest of Konkan, Kutaka, Trigarta, Kerala, Tailanga, Maharashtra, and Karnataka'. 10.
Complete chapter-aligned witnesses. Sanskrit Wikisource page 24659, revision 92671 (2016-11-28T13:23:51Z). English was rendered from the complete Hindi chapter at https://www.mahakavya.com/vishwajitkhand-chapter-6-to-10/ as a transparent machine-assisted translation using the pinned IndicTrans2 Indic–English Distilled 200M model and retained without claiming verse-by-verse alignment.