Skip to main content

Dvārakā-khaṇḍa · Chapter 4

Chapter 4

Unit 110 of 263Dvārakā-khaṇḍa · Chapter 4Dvārakā-khaṇḍa · Chapter 41 source entries

Dvārakā-khaṇḍa · Chapter 4

Source

श्रीनारद उवाच ।। अथ श्रीकृष्णदेवस्य विवाहं शृणु मैथिल।। सर्वपापहरं पुण्यं चतुर्वर्गफलप्रदम् ।।१।। भीष्मकोनाम राजाभूद्विदर्भेषु प्रतापवान् ।। कुंडिनाधिपतिः श्रीमान्सर्वधर्मविदांवरः ।। २ ।। रुक्मिणी तत्सुता जाता श्रियोमात्रातिसुन्दरी ।। कोटिचन्द्रप्रतीकाशा गुणभूषणभूषिता ।। ३ ।। श्रुत्वैकदा पुरा सा वै मन्मुखाच्छ्रीहरेर्गुणान् ।। परिपूर्णतमं तं वै सा मेने सदृशं पतिम् ।। ४ ।। तद्रूपं सगुणं श्रुत्वा मन्मुखात्प्रीतिवर्द्धनात् ।। सदृशीं श्रीहरिस्तां वै समुद्वोढुं मनो दधे । ।।५।। कृष्णभावविदा राज्ञा सर्वधर्मविदा भृशम् ।। भीष्मकेणैव कृष्णाय दातुं तां निश्चयः कृतः ।। ६ ।। युवराजस्ततो रुक्मी तं निवार्य्य प्रयत्नतः ।। कृष्णशत्रुर्महावीरं शिशुपालममन्यत ।। ७ ।। ततः खिन्नमना भैष्मी श्रीकृष्णाय महात्मने ।। दूतं स्वं प्रेषयामास ब्राह्मणं मिथिलेश्वर ।।८।। स द्वारकां गतो दिव्यां श्रीकृष्णेन प्रपूजितः। भुक्तवांस्तत्र चासीनो विश्रांतो मंदिरं हरेः ।। ९ ।। पृच्छते कुशलं सर्वं श्रीकृष्णाय महात्मने ।। ब्राह्मणस्तदनुज्ञातस्तस्मै सर्वमवर्णयत् ।।6.4.१०।। स्वस्तिश्रीकारपंचाढ्ये नित्यानंदमहोदधौ ।। श्रीमद्दिव्यगुणैः पूर्णे कोटिशो नतयो मम ।।११।। शमत्रास्ति च तत्रास्तु ततस्त्वत्पत्रमागतम्।। नारदोक्तेन वचसा ज्ञातोसि प्रकृतेः परः ।।१२।। सर्वं जानासि सर्वज्ञस्तथा वक्ष्ये वचो रहः ।। वीरभागं तु मां विद्धि त्वं गृहाण महामते ।। १३ ।। मां चैद्यः प्रतिगृह्णीयाद्यथा सिंहबलिं मृगः ।। कथं त्वामुद्वहे दुर्गे स्थितामिति च तच्छृणु ।। १४ ।। पूर्वेद्युः कुलदेव्यास्तु यात्रास्ति महती हरे ।। आगमिष्याम्यहं यत्र तत्र मां त्वं गृहाण भोः ।। १५ ।। ।। श्रीनारद उवाच ।। रुक्मिण्यास्तमभिप्रायं श्रुत्वा ब्राह्मणभाषितम् ।। रथः संयुज्यतामाशु दारुकं प्राह मानदः ।।१६।। पश्चिमायां तदा रात्रौ वैकुण्ठप्रभवं परम् ।। किंकिणीजालसंयुक्तं हेमरत्नखचित्प्रभम् ।। १७ ।। सदश्वैः शैब्यसुग्रीवमेघपुष्पबलाहकैः ।। नियोजितैर्दारुकेण चंचलैश्चारुचामरैः ।। १८ ।। युक्तं महारथे दिव्यं सहस्रादित्यवर्चसम् ।। आरुह्य सारथेः पृष्ठे धृत्वा श्रीपादपंकजम् ।। १९।। स्वहस्तेन द्विजं तस्मिन्समारोप्य रमापतिः ।। विदर्भान्प्रययौ राजञ्श्रीकृष्णो भगवान्हरिः ।। 6.4.२० ।। कृष्णं चैकं गतं हर्तुं कन्यां तु नृपमण्डलात् ।। कलिप्रशंकितो रामः श्रुत्वा भ्रातृसहायकृत् ।।२१।। नीत्वा यदुबलं सर्वं समर्थबलवाहनम्।। विपक्षीयान्नृपाञ्जेतुं बलः पश्चाद्ययौ त्वरम् ।। २२ ।। कुण्डिनोपवनं प्रातः सद्विजः सरथो हरिः ।। संतस्थौ तिंतिणीवृक्षे आस्तीर्याश्वपरिच्छदम् ।। २३ ।। दूरात्संदृश्यते तस्मात्कुण्डिनन्तु पुरम्परम् ।। दीर्घदुर्गसमायुक्तं सप्तयोजनवर्तुलम् ।।२४।। दुर्लंघ्या दुर्गमा यत्र परिखा जलपूरिता ।। धनुःशतं विस्तृतास्ति चातुर्मास्यनदीवसा ।।२५।। पंचाशद्धस्तमानेन दुर्गभित्तिस्तथोर्ध्वगा ।। यत्र रम्याणि हर्म्याणि स्फुरद्धेमशिखानि च ।। २६ ।। हेमकुम्भध्वज स्फूर्ज्जत्तोलकानि विरेजिरे ।। पारावता मयूराश्च यत्र तत्र पतंति च ।। २७ ।। शिशुपालाय स्वां कन्यां दास्यन्राजा तु भीष्मकः ।। चक्रे विवाहसंभारसंचयं रत्नमण्डपे ।। २८ ।। गीतमंगलसंयुक्ते नारीभिर्भवनोत्तमे ।। रराज रुक्मिणी राजन्सिद्दिभिर्भूर्यथा भुवि ।।२९।। अथर्वविद्द्विजा भैष्मी सुस्नातां रत्नवाससम् ।। चक्रुर्मंत्रैस्तथा रक्षां बध्वा शांतिं विधाय च ।। 6.4.३० ।। हैमानां भारलक्षं च मुक्तानां द्विगुणं तथा।। सहस्रभारं वस्त्राणां धेनूनामर्बुदानि षट् । ।। ३१ ।। गदायुतं रथानां च दशलक्षमनोहरम् ।। दशकोटिहयानां च गुडादितिलपर्वतान् ।।३२।। सहस्रस्वर्णपात्राणां भूषणानां तथायुतम् ।। विप्रेभ्यः प्रददौ राजा भीष्मकोति महामनाः ।।३३।। तथा वै दमघोषस्य शिशुपालाय वै द्विजाः ।। चक्रुः शांतिं परां पूर्वं रक्षाबंधनरूपिणीम् ।।३४।। ब्राह्मणैर्मंगलस्नातं पीतकंचुकशोभितम् ।। मुकुटोपरि विभ्राजत्पुष्पं मौलिधरं शुभम् ।। ३५ ।। हारकंकणकेयूरशिखामणिविभूषितम् ।। मंगलैर्गीतवादित्रैर्गन्धाक्षतविचर्चितम्।।३६।। आचारलाजैः सुवरं शिशुपालं विधाय च।। आरोप्य करिणं प्रोच्चं दमघोषो विनिर्ययौ ।।३७।। जरासंधेन शाल्वेन दंतवक्रेण धीमता ।। विदूरथेन पौंड्रेण पार्ष्णिग्राहेण मैथिल ।। ३८ ।। विकर्षन्महतीं सेनां दमघोषो महाबलः ।। दुंदुभीन्नादयन्दीर्घानाययौ कुण्डिनं पुरम् ।।३९।। संमुखाद्यदुदेवस्य श्रुत्वोद्योगं नृपाः परे।। सहस्रशः समाजग्मुः शिशुपालसहायिनः ।। 6.4.४० ।। भीष्मको ह्यग्रतो गत्वा संपूज्य विधिवन्नृपम् ।। काश्मीरकंबलैर्दिव्यारुणैः सामुद्रसंभवैः ।।४१।। मंडितेषु च सर्वेषु मुक्तादामविलंबिषु ।। सौगंधिकैः पुष्परसै राष्ट्रेषु शिबिरेषु च ।। ४२ ।। वारांगनानृत्यलसन्मृदंगेषु ध्वनत्सु च ।। निवेशयामास नृपौ विदर्भाधिपतिर्महान् ।।४३।। इति श्रीमद्गर्गसहितायां श्रीद्वारकाखण्डे नारदबहुलाश्वसंवादे कुण्डिनपुरयानंनाम चतुर्थोऽध्यायः ।। ४ ।।

śrīnārada uvāca || atha śrīkṛṣṇadevasya vivāhaṃ śṛṇu maithila|| sarvapāpaharaṃ puṇyaṃ caturvargaphalapradam ||1|| bhīṣmakonāma rājābhūdvidarbheṣu pratāpavān || kuṃḍinādhipatiḥ śrīmānsarvadharmavidāṃvaraḥ || 2 || rukmiṇī tatsutā jātā śriyomātrātisundarī || koṭicandrapratīkāśā guṇabhūṣaṇabhūṣitā || 3 || śrutvaikadā purā sā vai manmukhācchrīharerguṇān || paripūrṇatamaṃ taṃ vai sā mene sadṛśaṃ patim || 4 || tadrūpaṃ saguṇaṃ śrutvā manmukhātprītivarddhanāt || sadṛśīṃ śrīharistāṃ vai samudvoḍhuṃ mano dadhe | ||5|| kṛṣṇabhāvavidā rājñā sarvadharmavidā bhṛśam || bhīṣmakeṇaiva kṛṣṇāya dātuṃ tāṃ niścayaḥ kṛtaḥ || 6 || yuvarājastato rukmī taṃ nivāryya prayatnataḥ || kṛṣṇaśatrurmahāvīraṃ śiśupālamamanyata || 7 || tataḥ khinnamanā bhaiṣmī śrīkṛṣṇāya mahātmane || dūtaṃ svaṃ preṣayāmāsa brāhmaṇaṃ mithileśvara ||8|| sa dvārakāṃ gato divyāṃ śrīkṛṣṇena prapūjitaḥ| bhuktavāṃstatra cāsīno viśrāṃto maṃdiraṃ hareḥ || 9 || pṛcchate kuśalaṃ sarvaṃ śrīkṛṣṇāya mahātmane || brāhmaṇastadanujñātastasmai sarvamavarṇayat ||6.4.10|| svastiśrīkārapaṃcāḍhye nityānaṃdamahodadhau || śrīmaddivyaguṇaiḥ pūrṇe koṭiśo natayo mama ||11|| śamatrāsti ca tatrāstu tatastvatpatramāgatam|| nāradoktena vacasā jñātosi prakṛteḥ paraḥ ||12|| sarvaṃ jānāsi sarvajñastathā vakṣye vaco rahaḥ || vīrabhāgaṃ tu māṃ viddhi tvaṃ gṛhāṇa mahāmate || 13 || māṃ caidyaḥ pratigṛhṇīyādyathā siṃhabaliṃ mṛgaḥ || kathaṃ tvāmudvahe durge sthitāmiti ca tacchṛṇu || 14 || pūrvedyuḥ kuladevyāstu yātrāsti mahatī hare || āgamiṣyāmyahaṃ yatra tatra māṃ tvaṃ gṛhāṇa bhoḥ || 15 || || śrīnārada uvāca || rukmiṇyāstamabhiprāyaṃ śrutvā brāhmaṇabhāṣitam || rathaḥ saṃyujyatāmāśu dārukaṃ prāha mānadaḥ ||16|| paścimāyāṃ tadā rātrau vaikuṇṭhaprabhavaṃ param || kiṃkiṇījālasaṃyuktaṃ hemaratnakhacitprabham || 17 || sadaśvaiḥ śaibyasugrīvameghapuṣpabalāhakaiḥ || niyojitairdārukeṇa caṃcalaiścārucāmaraiḥ || 18 || yuktaṃ mahārathe divyaṃ sahasrādityavarcasam || āruhya sāratheḥ pṛṣṭhe dhṛtvā śrīpādapaṃkajam || 19|| svahastena dvijaṃ tasminsamāropya ramāpatiḥ || vidarbhānprayayau rājañśrīkṛṣṇo bhagavānhariḥ || 6.4.20 || kṛṣṇaṃ caikaṃ gataṃ hartuṃ kanyāṃ tu nṛpamaṇḍalāt || kalipraśaṃkito rāmaḥ śrutvā bhrātṛsahāyakṛt ||21|| nītvā yadubalaṃ sarvaṃ samarthabalavāhanam|| vipakṣīyānnṛpāñjetuṃ balaḥ paścādyayau tvaram || 22 || kuṇḍinopavanaṃ prātaḥ sadvijaḥ saratho hariḥ || saṃtasthau tiṃtiṇīvṛkṣe āstīryāśvaparicchadam || 23 || dūrātsaṃdṛśyate tasmātkuṇḍinantu puramparam || dīrghadurgasamāyuktaṃ saptayojanavartulam ||24|| durlaṃghyā durgamā yatra parikhā jalapūritā || dhanuḥśataṃ vistṛtāsti cāturmāsyanadīvasā ||25|| paṃcāśaddhastamānena durgabhittistathordhvagā || yatra ramyāṇi harmyāṇi sphuraddhemaśikhāni ca || 26 || hemakumbhadhvaja sphūrjjattolakāni virejire || pārāvatā mayūrāśca yatra tatra pataṃti ca || 27 || śiśupālāya svāṃ kanyāṃ dāsyanrājā tu bhīṣmakaḥ || cakre vivāhasaṃbhārasaṃcayaṃ ratnamaṇḍape || 28 || gītamaṃgalasaṃyukte nārībhirbhavanottame || rarāja rukmiṇī rājansiddibhirbhūryathā bhuvi ||29|| atharvaviddvijā bhaiṣmī susnātāṃ ratnavāsasam || cakrurmaṃtraistathā rakṣāṃ badhvā śāṃtiṃ vidhāya ca || 6.4.30 || haimānāṃ bhāralakṣaṃ ca muktānāṃ dviguṇaṃ tathā|| sahasrabhāraṃ vastrāṇāṃ dhenūnāmarbudāni ṣaṭ | || 31 || gadāyutaṃ rathānāṃ ca daśalakṣamanoharam || daśakoṭihayānāṃ ca guḍāditilaparvatān ||32|| sahasrasvarṇapātrāṇāṃ bhūṣaṇānāṃ tathāyutam || viprebhyaḥ pradadau rājā bhīṣmakoti mahāmanāḥ ||33|| tathā vai damaghoṣasya śiśupālāya vai dvijāḥ || cakruḥ śāṃtiṃ parāṃ pūrvaṃ rakṣābaṃdhanarūpiṇīm ||34|| brāhmaṇairmaṃgalasnātaṃ pītakaṃcukaśobhitam || mukuṭopari vibhrājatpuṣpaṃ maulidharaṃ śubham || 35 || hārakaṃkaṇakeyūraśikhāmaṇivibhūṣitam || maṃgalairgītavāditrairgandhākṣatavicarcitam||36|| ācāralājaiḥ suvaraṃ śiśupālaṃ vidhāya ca|| āropya kariṇaṃ proccaṃ damaghoṣo viniryayau ||37|| jarāsaṃdhena śālvena daṃtavakreṇa dhīmatā || vidūrathena pauṃḍreṇa pārṣṇigrāheṇa maithila || 38 || vikarṣanmahatīṃ senāṃ damaghoṣo mahābalaḥ || duṃdubhīnnādayandīrghānāyayau kuṇḍinaṃ puram ||39|| saṃmukhādyadudevasya śrutvodyogaṃ nṛpāḥ pare|| sahasraśaḥ samājagmuḥ śiśupālasahāyinaḥ || 6.4.40 || bhīṣmako hyagrato gatvā saṃpūjya vidhivannṛpam || kāśmīrakaṃbalairdivyāruṇaiḥ sāmudrasaṃbhavaiḥ ||41|| maṃḍiteṣu ca sarveṣu muktādāmavilaṃbiṣu || saugaṃdhikaiḥ puṣparasai rāṣṭreṣu śibireṣu ca || 42 || vārāṃganānṛtyalasanmṛdaṃgeṣu dhvanatsu ca || niveśayāmāsa nṛpau vidarbhādhipatirmahān ||43|| iti śrīmadgargasahitāyāṃ śrīdvārakākhaṇḍe nāradabahulāśvasaṃvāde kuṇḍinapurayānaṃnāma caturtho'dhyāyaḥ || 4 ||

English translation

Rukmini's message to Shri Krishna; Shri Krishna's arrival in Kundinpur with a Brahmin; the bride and groom's mangalachar in their respective houses; giving a place to the baraat accompanying Shishupala to stay in Vidarbha.

Shrinaradji says - Mithileshwar! Now listen to the account of the marriage of Lord Krishna, who is the remover of all sins, the Benefactor, and the Giver of the fourfold fruits: Dharma, Artha, Kama, and Moksha. 1.

Vidarbha was ruled by a glorious king known as Bhishmaka, who was the lord of Kundinapura, the most exalted and the foremost among all the religious scholars. They had a daughter named Rukmini, who was an aspect of Lakshmi. She was so beautiful that millions of moons would fade before her. She was adorned with intricate jewellery. One day, after hearing the description of the supernatural qualities of Sri Hari from my mouth, the princess began to consider the most perfect Lord Krishna as her suitable husband. Similarly, upon hearing a pleasing description of Rukmini's appearance and qualities from my mouth, Srihari considered her to be his worthy wife and resolved to marry her. The omniscient king Bhishmaka, who knew the spirit of Krishna, had also decided to give his daughter into his hands; but Crown Prince Rukmi tried to dissuade his father and considered Mahavira Shishupala, an enemy of Krishna, to be a worthy boon to Rukmini. 2-7 | (Dwarkand Chapter 1 to 5)

Mithileshwar! This deeply saddened Bhishmakumari Rukmini and she sent a Brahmin as her envoy to Mahatma Krishna. When the Brahmin deity arrived at the divine Dwarkapuri, Krishna welcomed him. They ate there and rested in the temple of Lord Krishna. Then Mahatma Krishna asked him for all the good news. At his command, the Brahmin explained everything to him. 8-10 |

Srinardji says - Rajan! Hearing Rukmini's words from the Brahmin, Lord Krishna, who respected everyone, called his charioteer Daruka and said, 'Quickly plough my chariot and prepare it. 'The chariot received from Vaikuntha the previous night, laden with kinkini-traps and studded with gold and jewels, was plucked and decorated by Darukas with superior horses named Saibya, Sugriva, Meghapushpa and Balahaka. The horses were chunky and adorned with charu and charu. Armed with them, on that divine colossal chariot as radiant as a thousand suns, Lakshmipati Sri Krishna first seated the Brahmin deity with his hand and placed his Sri Charan-Kamal on the Sarathi seat himself and ascended the chariot. The king! In this way, Lord Krishna went to Vidarbha. The news that Shrikrishna had gone alone to fetch princesses from all over the kingdom made Balramji fearful of war, so he hurried from behind to conquer the opposing kings with an entire Yadava army equipped with capable vehicles to assist Bhai. 16-22 |

By early morning, Lord Krishna, accompanied by a Brahmin and a chariot, reached the groves of Kundinapur. There, they sat down under a tamarind tree with a horse swing. Uttam Kundinpur was visible at some distance from that place. The city was situated on a seven-lane circular land surrounded by a very large fort. There were three trenches filled with water, which were impassable and inaccessible. Their width was one hundred bows. Those trenches were filled with the same water as the Chaumaseki River. The wall of the fort was fifty cubits high. The city was adorned with beautiful buildings, whose golden spires bore golden urns. Flaming flags fluttered above the flagpole. Birds like pigeons and peacocks were flying everywhere. 23-27 | (Dwarkand Chapter 1 to 5)

King Bhishmaka, intending to give his daughter to Shishupala, stored the matrimonial materials in the Ratnamandapa. The king! In the beautiful palace adorned with songs and auspicious rituals sung by the nariyots, Rukmini was adorned in the same manner as the siddhis adorned the earth. The scholars of the Atharvaveda bathed Rukmini thoroughly, made her wear jewelled jewelry and clothes, and protected the bride by performing rituals of peace through the Vedas. King Bhishmaka the Great donated to the Brahmins a hundred thousand loads of gold, two hundred thousand loads of pearls, a thousand loads of cloth, and six billion cows. 28-33 |

Similarly, for Damghoshaputra Shishupala, the Brahmins first performed the Paramashantika ritual and performed the Raksha Bandhan. When the manglik bathing of Shishupala was completed by the Brahmins, he was adorned with a yellow silk turban. The head was adorned with a crown and the crown was topped by a beautiful garland of flowers. Decorated with necklaces, bracelets, bangles, and bangles, Shishupala was specially worshipped by the Gandha and Akshatas along with the Manglik elephants. With pickles (khelas), Shishupala was adorned with a beautiful bridegroom and offered to a tall elephant. He was accompanied by Damghosh for the baraat. Mithileshwar! Jarasandha, Shalva, the wise Dantavakra, Viduratha, and Poundraka acted as his protectors from behind and beside him. Mahabali Damghosh went to Kundinapur with a large army, shouting loudly. Thousands of others came to assist King Shishupala after hearing about Yadudeva Krishna's daughter abduction venture from the front. 34-40 |

Bhishmaka went on and ritually worshipped King Damghosha. Kashmiri blankets and divine Aruna coloured gems originating from the sea adorned everyone. Everyone wore beads around their necks. Everyone was welcomed with fragrant Pushparas (perfumes, flowers, etc.) In that kingdom, dances of the Varanganas were taking place in the camps of the kings. The mridangam was being played. The Maharajas of Vidarbha at that time provided separate settlements for the Varas, including for the assembled Rajas. 41-43 |

Thus was completed the fourth chapter in the Narada Bahulashva-Samvad under Dwarka Khanda in the Srigarghasamhita, the 'Journey to Kundinapur'. 4.

Complete chapter-aligned witnesses. Sanskrit Wikisource page 22696, revision 106560 (2017-03-26T07:41:56Z). English was rendered from the complete Hindi chapter at https://www.mahakavya.com/dwarkakhand-chapter-1-to-5/ as a transparent machine-assisted translation using the pinned IndicTrans2 Indic–English Distilled 200M model and retained without claiming verse-by-verse alignment.