Aśvamedha-khaṇḍa · Chapter 57
Sourceअश्वमेधखण्डः - सप्तपंचाशत्तमोऽध्यायः यज्ञदक्षिणा प्रदानम् - गर्ग उवाच - ततः कृष्णेन भीमेन प्रार्थयित्वा द्विजान्नृपान् ॥ भोजयामास यदुराड्भोजनैर्विविधैरपि ॥१॥ सच्छष्कुलीपायसतण्डुलाभैः संयावकापूपसुसूपकाद्यैः ॥ सत्फेणिकाद्यैस्तु निमन्त्र्य विप्रान्संभोजयामास विशेषमन्नम् ॥२॥ शिखरिणीघृतपूरसुशक्तिकाः सुपटिनीदधिपूपकलप्सिकाः ॥ सुवृतसुंदरचन्द्रसुहालिका बटकमोदकपर्पटकैरदात् ॥३॥ केचित्फलाशनास्तत्र शुष्कपर्णाशनास्तथा ॥ केचिज्जलाशना विप्राः केचिद्दूर्वारसाशनाः ॥४॥ केचिद्वाताशना राजञ्जन्मतश्च तपस्विनः ॥ भोजनानां च नामानि ते न जानंति विस्मिताः ॥५॥ भक्तं च मेनिरे केचिन्मालत्याः कुसुमानि च ॥ मोदकाँश्च द्विजाः केचिदुदुंबरफलानि च ॥६॥ पायसं फेणिकां दृष्ट्वा चन्द्रबिंबं च मेनिरे ॥ पर्पटान्फेणिका दृष्ट्वा पत्राणि किंशुकस्य वै ॥७॥ मेनिरेऽर्कफलानीति दृष्ट्वा च मधुशीर्षकान् ॥ प्रलेहिकां लप्सिकां च ऋषयश्चंदनद्रवम् ॥८॥ दृष्ट्वा ते मिष्टचूर्णं वै बालुकां मुनिसत्तमाः ॥ इति मत्वा द्विजाः सर्वे बुभुजुर्भोजनानि च ॥९॥ केचित्पिबंति दुग्धं तु केचिद्द्राक्षारसं तथा ॥ केचिदाम्ररसं विप्राः प्रहसंति लुठंति वै ॥१०॥ ततः कृष्णस्तु भगवान्भीमेन प्रहसन्मुदा ॥ चकार हास्यं विप्राणां संस्थितानां तपस्विनाम् ॥११॥ भोजनानां च नामानि मुनयो वदत त्वरम् ॥ तान्प्रयच्छामि युष्मभ्यं भीमेन सहितोऽप्यहम् ॥१२॥ श्रीकृष्णभीमयोर्वाक्यं निशम्य मुनिसत्तमाः ॥ न किंचिदूचुर्मुदिताः प्रपश्यन्तः परस्परम् ॥१३॥ तैलंगकर्णाटकगुर्ज्जराद्या- नन्यान्द्विजान्गौडसनाढ्यकादीन् ॥ संपूज्य हेमांबररत्नवृन्दै- र्नृपेश्वरो विप्रवरान्ननाम ह ॥१४॥ एकलक्षं हयानां च गजानां च सहस्रकम् ॥ द्विसहस्रं रथानां च गवां लक्षं विधानतः ॥१५॥ शतभारं सुवर्णानामीदृशीं दक्षिणां नृप ॥ उग्रसेनस्तु यज्ञांते पूर्वं मह्यं ददौ किल ॥१६॥ मदर्द्धं बकदाल्भ्याय ददौ व्यासाय वै तथा ॥ तुरगाणां सहस्रं च गजानां शतमेव च ॥१७॥ द्विशतं स्यंदनानां च धेनूनां च सहस्रकम् ॥ विंशद्भारं सुवर्णानामीदृशं दक्षिणां पुनः ॥१८॥ निमंत्रितेभ्यो विप्रेभ्य उग्रसेनो ददौ मुदा ॥ गजमेकं रथं गां च स्वर्णभारं च घोटकम् ॥१९॥ द्विभारं रजतं चैव यादवेंद्रः प्रहर्षितः ॥ ईदृशीं दक्षिणां राजन्ब्राह्मणे ब्राह्मणे ददौ ॥२०॥ महाध्वरे कृष्णपुरी तदा बभौ महीतले खे ह्यमरावती यथा ॥ तदाऽऽगता मागधसूतकादयो वन्दीजना गायकवारयोषितः ॥२१॥ तदा नृपद्वारि महोत्सवोऽभू- न्मृदंगवीणामुरयष्टिवेणुभिः ॥ सुतालशंखानकदुंदुभिस्वनैः संगीतनृत्त्यादिकवाद्यगीतकैः ॥२२॥ जगुः सुकण्ठैर्ननृतुः सुतालैः संगीतगीताक्षरसामगीतैः ॥ कौसुंभवस्त्राणि विचालयन्त्यः संगीतनृत्येन परिस्फुरंत्यः ॥२३॥ वन्दीजना मागधगायकाश्च ये चागतास्तेभ्य उपागतेभ्यः ॥ प्रादाद्धिरण्यं बहुरत्नवृन्दं तथाऽऽगता ह्यप्सरसश्च ताभ्यः ॥२४॥ सूतेभ्यो मागधेभ्यश्च सर्वेभ्यो बहुलं धनम् ॥ ववर्ष घनवद्राजा हयमेधप्रहर्षितः ॥२५॥ तत्पश्चाद्यादवेंद्रस्तु ह्युग्रसेनो महीश्वरः ॥ नियुतं तुरगाणां च सहस्रं हस्तिनां तथा ॥२६॥ शिबिकानां शतं चैव कुण्डले कटकानि च ॥ त त्रिंशद्भारं सुवर्णानां भूपे भूपे ददौ मुदा ॥२७॥ द्विगुणेन यदून्सर्वान्नंदादींश्चैव भूपतिः ॥ यशोदाद्याश्च गोप्यश्च देवक्याद्या यदुस्त्रियः ॥२८॥ रुक्मिण्याद्या राधिकाद्याः पट्टराज्ञो हरेरपि ॥ दिव्यांबरैरलंकारै राज्ञा सर्वाश्च तोषिताः ॥२९॥ पुनर्ददौ च गर्गाय राजा ग्रामशतं मुदा ॥ स सर्गो ब्राह्मणेभ्यश्च प्रददौ हि क्रमादृषिः ॥३०॥ ततः संपूजयामास कृष्णं संकर्षणान्वितम् ॥ वस्त्रालंकारतिलकैः स्रग्भिर्नीराजनादिभिः ॥३१॥ उवाच कृष्णः प्रहसन्मह्यं राजन्महाध्वरे ॥ समर्थेन त्वया ह्यत्र न दत्तं किंचिदेव हि ॥३२॥ इति श्रुत्वा नृपः प्राह रामेण सह माधवः ॥ यथोक्तां दक्षिणां शीघ्रं गृहाण जगदीश्वर ॥३३॥ इत्युक्त्वा प्रददौ राजा हर्षितः प्रेमविह्वलः ॥ फलं सर्वं कृष्णकरे राजसूयाश्वमेधयोः ॥३४॥ तदा जयजयारावो द्वारकायां बभूव ह ॥ सद्यः सुराश्च संतुष्टाः पुष्पवर्षं प्रचक्रिरे ॥३५॥ सर्वाश्च देवतास्तुष्टाः प्राप्तभागा दिवंगताः ॥ रक्षोदैत्या दंष्ट्रिणश्च खगा मर्का बिलेशयाः ॥३६॥ शैला गावो वृक्षसंघा नद्यस्तीर्थानि सिन्धवः ॥ संतुष्टाः प्राप्तभागा ये सर्वे स्वं स्वं गृहं गताः ॥३७॥ पूजिता दानमानाभ्यां राजानो ये समागताः ॥ जग्मुः स्वं स्वं गृहं सैन्यैः कंपयन्तो महीतलम् ॥३८॥ सर्वे गोपाश्च नन्दाद्या यशोदाद्या व्रजस्त्रियः ॥ कृष्णेन पूजिता राजन्विरहार्ता व्रजं ययुः ॥३९॥ एवं राजा यादवेंद्रो मनोरथमहार्णवम् ॥ दुस्तरं च समुत्तीर्य हरीणाऽऽसीद्गतव्यथः ॥४०॥ इति श्रीगर्गसंहितायां हयमेधखण्डे विश्वभोज्यदक्षिणावर्णनं नाम सप्तपंचाशत्तमोऽध्यायः ॥५७॥ हरिः ॐ तत्सत् श्रीकृष्णार्पणमस्तु ॥
aśvamedhakhaṇḍaḥ - saptapaṃcāśattamo'dhyāyaḥ yajñadakṣiṇā pradānam - garga uvāca - tataḥ kṛṣṇena bhīmena prārthayitvā dvijānnṛpān || bhojayāmāsa yadurāḍbhojanairvividhairapi ||1|| sacchaṣkulīpāyasataṇḍulābhaiḥ saṃyāvakāpūpasusūpakādyaiḥ || satpheṇikādyaistu nimantrya viprānsaṃbhojayāmāsa viśeṣamannam ||2|| śikhariṇīghṛtapūrasuśaktikāḥ supaṭinīdadhipūpakalapsikāḥ || suvṛtasuṃdaracandrasuhālikā baṭakamodakaparpaṭakairadāt ||3|| kecitphalāśanāstatra śuṣkaparṇāśanāstathā || kecijjalāśanā viprāḥ keciddūrvārasāśanāḥ ||4|| kecidvātāśanā rājañjanmataśca tapasvinaḥ || bhojanānāṃ ca nāmāni te na jānaṃti vismitāḥ ||5|| bhaktaṃ ca menire kecinmālatyāḥ kusumāni ca || modakā~śca dvijāḥ keciduduṃbaraphalāni ca ||6|| pāyasaṃ pheṇikāṃ dṛṣṭvā candrabiṃbaṃ ca menire || parpaṭānpheṇikā dṛṣṭvā patrāṇi kiṃśukasya vai ||7|| menire'rkaphalānīti dṛṣṭvā ca madhuśīrṣakān || pralehikāṃ lapsikāṃ ca ṛṣayaścaṃdanadravam ||8|| dṛṣṭvā te miṣṭacūrṇaṃ vai bālukāṃ munisattamāḥ || iti matvā dvijāḥ sarve bubhujurbhojanāni ca ||9|| kecitpibaṃti dugdhaṃ tu keciddrākṣārasaṃ tathā || kecidāmrarasaṃ viprāḥ prahasaṃti luṭhaṃti vai ||10|| tataḥ kṛṣṇastu bhagavānbhīmena prahasanmudā || cakāra hāsyaṃ viprāṇāṃ saṃsthitānāṃ tapasvinām ||11|| bhojanānāṃ ca nāmāni munayo vadata tvaram || tānprayacchāmi yuṣmabhyaṃ bhīmena sahito'pyaham ||12|| śrīkṛṣṇabhīmayorvākyaṃ niśamya munisattamāḥ || na kiṃcidūcurmuditāḥ prapaśyantaḥ parasparam ||13|| tailaṃgakarṇāṭakagurjjarādyā- nanyāndvijāngauḍasanāḍhyakādīn || saṃpūjya hemāṃbararatnavṛndai- rnṛpeśvaro vipravarānnanāma ha ||14|| ekalakṣaṃ hayānāṃ ca gajānāṃ ca sahasrakam || dvisahasraṃ rathānāṃ ca gavāṃ lakṣaṃ vidhānataḥ ||15|| śatabhāraṃ suvarṇānāmīdṛśīṃ dakṣiṇāṃ nṛpa || ugrasenastu yajñāṃte pūrvaṃ mahyaṃ dadau kila ||16|| madarddhaṃ bakadālbhyāya dadau vyāsāya vai tathā || turagāṇāṃ sahasraṃ ca gajānāṃ śatameva ca ||17|| dviśataṃ syaṃdanānāṃ ca dhenūnāṃ ca sahasrakam || viṃśadbhāraṃ suvarṇānāmīdṛśaṃ dakṣiṇāṃ punaḥ ||18|| nimaṃtritebhyo viprebhya ugraseno dadau mudā || gajamekaṃ rathaṃ gāṃ ca svarṇabhāraṃ ca ghoṭakam ||19|| dvibhāraṃ rajataṃ caiva yādaveṃdraḥ praharṣitaḥ || īdṛśīṃ dakṣiṇāṃ rājanbrāhmaṇe brāhmaṇe dadau ||20|| mahādhvare kṛṣṇapurī tadā babhau mahītale khe hyamarāvatī yathā || tadā''gatā māgadhasūtakādayo vandījanā gāyakavārayoṣitaḥ ||21|| tadā nṛpadvāri mahotsavo'bhū- nmṛdaṃgavīṇāmurayaṣṭiveṇubhiḥ || sutālaśaṃkhānakaduṃdubhisvanaiḥ saṃgītanṛttyādikavādyagītakaiḥ ||22|| jaguḥ sukaṇṭhairnanṛtuḥ sutālaiḥ saṃgītagītākṣarasāmagītaiḥ || kausuṃbhavastrāṇi vicālayantyaḥ saṃgītanṛtyena parisphuraṃtyaḥ ||23|| vandījanā māgadhagāyakāśca ye cāgatāstebhya upāgatebhyaḥ || prādāddhiraṇyaṃ bahuratnavṛndaṃ tathā''gatā hyapsarasaśca tābhyaḥ ||24|| sūtebhyo māgadhebhyaśca sarvebhyo bahulaṃ dhanam || vavarṣa ghanavadrājā hayamedhapraharṣitaḥ ||25|| tatpaścādyādaveṃdrastu hyugraseno mahīśvaraḥ || niyutaṃ turagāṇāṃ ca sahasraṃ hastināṃ tathā ||26|| śibikānāṃ śataṃ caiva kuṇḍale kaṭakāni ca || ta triṃśadbhāraṃ suvarṇānāṃ bhūpe bhūpe dadau mudā ||27|| dviguṇena yadūnsarvānnaṃdādīṃścaiva bhūpatiḥ || yaśodādyāśca gopyaśca devakyādyā yadustriyaḥ ||28|| rukmiṇyādyā rādhikādyāḥ paṭṭarājño harerapi || divyāṃbarairalaṃkārai rājñā sarvāśca toṣitāḥ ||29|| punardadau ca gargāya rājā grāmaśataṃ mudā || sa sargo brāhmaṇebhyaśca pradadau hi kramādṛṣiḥ ||30|| tataḥ saṃpūjayāmāsa kṛṣṇaṃ saṃkarṣaṇānvitam || vastrālaṃkāratilakaiḥ sragbhirnīrājanādibhiḥ ||31|| uvāca kṛṣṇaḥ prahasanmahyaṃ rājanmahādhvare || samarthena tvayā hyatra na dattaṃ kiṃcideva hi ||32|| iti śrutvā nṛpaḥ prāha rāmeṇa saha mādhavaḥ || yathoktāṃ dakṣiṇāṃ śīghraṃ gṛhāṇa jagadīśvara ||33|| ityuktvā pradadau rājā harṣitaḥ premavihvalaḥ || phalaṃ sarvaṃ kṛṣṇakare rājasūyāśvamedhayoḥ ||34|| tadā jayajayārāvo dvārakāyāṃ babhūva ha || sadyaḥ surāśca saṃtuṣṭāḥ puṣpavarṣaṃ pracakrire ||35|| sarvāśca devatāstuṣṭāḥ prāptabhāgā divaṃgatāḥ || rakṣodaityā daṃṣṭriṇaśca khagā markā bileśayāḥ ||36|| śailā gāvo vṛkṣasaṃghā nadyastīrthāni sindhavaḥ || saṃtuṣṭāḥ prāptabhāgā ye sarve svaṃ svaṃ gṛhaṃ gatāḥ ||37|| pūjitā dānamānābhyāṃ rājāno ye samāgatāḥ || jagmuḥ svaṃ svaṃ gṛhaṃ sainyaiḥ kaṃpayanto mahītalam ||38|| sarve gopāśca nandādyā yaśodādyā vrajastriyaḥ || kṛṣṇena pūjitā rājanvirahārtā vrajaṃ yayuḥ ||39|| evaṃ rājā yādaveṃdro manorathamahārṇavam || dustaraṃ ca samuttīrya harīṇā''sīdgatavyathaḥ ||40|| iti śrīgargasaṃhitāyāṃ hayamedhakhaṇḍe viśvabhojyadakṣiṇāvarṇanaṃ nāma saptapaṃcāśattamo'dhyāyaḥ ||57|| hariḥ oṃ tatsat śrīkṛṣṇārpaṇamastu ||
English translation
Brahmin food, Dakshina-daan, prize distribution, respect to relatives and departure to their respective abodes, etc.
Sriganganji says - Rajan! Subsequently, Yadvaraja Ugrasena, along with Krishna and Bhimsen, prayed to the Brahmins and the kings and fed them various dishes. He invited Brahmins and made them eat well by serving excellent shashkuli (puri), kheer, rice, good dal and special grains like kadhi, halwa, malpua and beautiful fenika. Shikharini (Shikharan), Ghritpur (Ghevar), Sushaktika (good greens and vegetables), Supatini (chutney, etc.), Dadhikup (Dahibada), Lupsi and Gola, Sundar and Chandramake like bright Sohari, etc., are served with Bade, Laddoos and Papad. Some of those Brahmins were fruit-eaters, some ate dried leaves, some drank only water, and some tasted Durvaka rasa (Durvasa). Some wind drinkers were ascetics by birth. Many did not even know the names of the foods (foodstuffs). They were amazed at the variety of food served in front of them. Some considered rice to be the flowers of Malati, many considered laddoos to be the fruits of gular, some saw kheer and fenika as images of the moon, many Brahmins saw papad and fenika as leaves of palash, and a sweet dish called 'Madhu Shirsha' was considered the fruit of mango, many sages considered them as rubbed sandalwood after seeing chutney and lassi, and many sages understood sand by seeing sweet powder or sugar. With this kind of feeling in mind, all those Brahmins were eating there. Some drink milk and some drink wine. Some Brahmins would laugh and cry loudly while drinking mango juice. 1-10 |
Then Lord Krishna, accompanied by Bhimsen, laughed and began to make fun of the ascetic Brahmins sitting there - 'Muniyo! You should quickly name these foods. I will present to you with Bhimsen the food of which you will give your names. " 11-12 | (Ashwamedh Khand Chapter 51 to 58)
Hearing the words of Lord Krishna and Bhimsen, the sages could not speak; they only looked at each other's faces with joy. Ugrasena, the king of various Brahmin chieftains of various castes such as the Tailangas, Karnatakas, Gujaratis, Gaudas, and Sanadhias, bowed at their feet, worshipping them with ornaments such as gold, cloth, and jewels. 13-14 |
Nareshwar. At the end of the yajna, King Ugrasena first gave me a hundred thousand horses, a thousand elephants, two thousand chariots, a hundred thousand dhenus, and a hundred loads of gold - this much as Dakshina. Half of my Dakshina was given to Bakadalbhya and Vyasji. Then Ugrasena gave to each of the invited Brahmins a thousand horses, a hundred elephants, two hundred chariots, a thousand dhenus, and twenty loads of gold - this much dakshina. The king. Then, full of joy, the Yadava king gave each Brahmin an elephant, a chariot, a cow, a horse, a load of gold, and two loads of silver. 15-20 |
On the occasion of that great sacrifice, Shrikrishnapuri Dwarka was adorned on the ground floor in the same manner as Amaravathipuri in heaven. At that time, Magadhs, Sutas, Bandijans, Gaikars, and Waranganas came to the palace. Then came the great festival of mridangam, veena, murayashti, venu, tala, conch, anak, and dundubhiki sounds and the sound of music, dance, and musical instruments. The Varanganas started singing melodiously, dancing to beautiful beats. The songs of the Samaveda reverberated with music and lyrics. The dancers shone with music and dance, waving their saffron robes. The king gave a lot of gold and jewels to the captives, Magadhs, and singers who came to the festival when they came near him, and also presented valuable prizes to the nymphs who came. The king, who was pleased with Ashwamedha, also gave a lot of money to the Sutas, Magadhas, and all the captives. Just as the cloud pours water, so Maharaja Ugrasena was showering wealth. 21-25 |
The king! Then Shri Krishna laughed and said - "Maharaj! Despite being able to perform this Mahayagya, you have not given me anything. 32.
Hearing this, the king said, "Jagadishwara! Madhava! May thou, along with Balaramji, soon take the yakshagana dakshina. 33.
Upon saying this, the king, overjoyed with joy and overwhelmed with love, handed over all the fruits of both the Rajasuya and Ashvamedha sacrifices to Krishna. At that time, the doorkeepers began to cheer. All the gods, immediately satisfied, began to shower flowers. 34-35 |
After that, all the gods were pleased and took their share and went to heaven. Similarly, demons, demons, bearded animals, birds, apes, reptiles, mountains, cows, tree communities, rivers, shrines, and the sea all took their share, satisfied, and went to their respective abodes. All the kings who had come there returned to their respective capitals, shaking the ground with alms-giving armies. The king! All the Gopas, Nandas, Yashodas, and Vrajanganas worshiped Lord Krishna and went to Vrajko, experiencing his separation and suffering. Thus, Yadvaraja Ugrasena Srihariki, by grace, crossed the inaccessible ocean of Manorata and became safe. 36-40 |
Thus was completed the fifty-seventh chapter in the Ashvamedha Khanda under the Srigargha Samhita, the "Description of the Worldly Food." 57.
Complete chapter-aligned witnesses. Sanskrit Wikisource page 32068, revision 216485 (2019-11-08T02:07:27Z). English was rendered from the complete Hindi chapter at https://www.mahakavya.com/ashwamedh-khand-chapter-51-to-58/ as a transparent machine-assisted translation using the pinned IndicTrans2 Indic–English Distilled 200M model and retained without claiming verse-by-verse alignment.